#Ellē

[ellemusick]

Lovely Hayden answering my question about Occultism during her livestream on YouTube, April 10, 2024.

— Marcos from ELLĒ

#hayden anhedönia #ethel cain #occult #occultism #Witchcraft #Magic

[rusted-sun]

The funniest part of me and ghosties conversations in another language is that we aren't even speaking the same language. I'm talking in German and they're responding in French. Its ridiculous. But fun.

Btw, bist du Wasser?

oh i noticed! i think its funny lmao. reminds me of my friend speaking latvian n me replying in english

... par ko tu tur ellē ratā runā???? ... nē. es ir smaržu pudelīte.

#response #villainsally

[ilserre]

Tēta tētis 0065

Lielā meža sādžā

Kapteinis te priecājas, ka ir atsūtīts rakstvedis (пиcapь). Es gan mēģinu paskaidrot, ka man ar to rakstīšanu krievu valodā ir slikti. Viņš, noskaidrojis manu izglītību, saka, ka gan jau būs labi.

Kapteinis ir pavisam vienkāršs pavecāks vīrs, kurš pēc pamatskolas ir beidzis karaskolu un pēc savas uzvedības un stājas varētu drīzāk būt zemnieks vai kolhoza brigadieris nevis virsnieks. Mana komercskolas izglītība viņam, jūtams, šķiet diezgan respektējams fakts. Viņš smejoties saka, ka, ja negribēsi - piespiedīsim, ja nemācēsi - iemācīsim. Es tāpat, lai tiktu vaļā no grūtajiem meža darbiem, būtu ar mieru pat ellē par rakstvedi strādāt un velnu valodu iemācīties! Varbūt te kaut kur ir tādi, kuri jau mana komunistu solīto "gaišās nākotnes" atspulgu, tāpēc mežu cērt priecīgi. Es gan neko tādu spulgojam nekur nemanu, tāpēc laikam galīgi neveicas…

Tā nu sākas jauns posms manā dzīvē. Es skaitos kā rakstvedis - mantzinis. Man ir jāraksta daudz dažādu papīru un tad jāsūta uz štābu. Katru dienu ir jāsūta ziņas par karavīru sastāvu, par slimajiem, par uzturdevām utt. Jāved arī mantu un produktu uzskaite. Jāsastāda arī visas kara daļas sastāva saraksts ar dzimšanas datiem, mājas adresi, izglītību utt.

Mums produktus katru dienu ved no Kotlu ciema ar pajūgu. Šeit ir kādi 200 vīri. Daži atnāk, bet citi kaut kur tiek aizsūtīti tālāk. Man tas viss jānokārto. Man darba pietiek, bet dažas stundas dienā man ir pavisam brīvas. Cenšos visu rakstīt kārtīgi. Rokraksts sāk ar laiku uzlaboties.

Bieži pie manis ienāk kapteinis. No pašas pirmās dienas viņš neprasa no manis nekādu miera stāju un reglamentā paredzēto karavīra uzvešanās noteikumu pildīšanu. Gandrīz tāpat viņš izturas pret pārējiem maniem biedriem. Kad mēs esam divatā, tad drīzāk viņš jāuzskata par manu vecāko biedru vai tēvu, jo viņam ir jau 45 gadi, bet man tikai 23. Viņš ir humora pilns. Kādu dienu viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini, kāpēc suns pie katra koka paceļ kāju?"

"Nezinu."

"Tas tāpēc, ka kādreiz vējš koku nolauza un suni saspieda, tāpēc tagad viņi koku pietur ar kāju."

Citā dienā viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini trīs karavīru likumus?"

"Nezinu."

"Pirmais: nekad uz dienestu neprasies, bet arī neatsakies."

Tas tā varētu būt. Armijā nav ko liekus darbus uzņemties, bet, ja pavēl, tad jāpilda.

"Otrs: neblandies kā p… priekšniecības priekšā.

Trešais: neatej no virtuves tālāk par 50 metriem."

Tas arī saprotams. Uzturs mums ir pavisam trūcīgs, bet virtuvē dažkārt ir kādi ēdiena pārpalikumi, un atrodas arī kādi palīgdarbiņi, kurus izpildot, var izpelnīties papilddevu. Pirmo divu likumu pareizību armijās dienējot esmu daudzreiz pārbaudījis. Uz dienestu ir muļķīgi brīvprātīgi pieteikties, bet atteikšanās var izsaukt lielas nepatikšanas. Priekšniecības acīs arī nav ko daudz rādīties, jo vienmēr atradīsies par ko "piekasīties". Visi viņa minētie likumi ir pareizi, vismaz mūsu pašreizējā stāvoklī.

Kapteinim ir arī daudz "sālītākas" anekdotes, kuras uz papīra nav pieņemts rakstīt...

Bataljona štābā par rakstvežiem strādā mūsējie. Man bieži pie viņiem ir jābrauc. Tur izrakstu vajadzīgās mantas: karavīru veļu, virtuves piederumus, pārtikas produktus utt. Darba instrumentus izsniedz meža izstrādes iecirknis. Man to uzskaite nav jāved.

Štāba vīri ir man pazīstami. Mēs latviski sarunājam visu vajadzīgo. Priekšnieki tikai paraksta vajadzīgos papīrus. Bieži mans kapteinis aizbrauc uz štābu un no priekšniekiem lūdz kaut ko izrakstīt. Priekšnieki, nebūdami lietas kursā, mūsu kapteini atraida, pie kam vēl noskaita morāli. Viņš ātri ievēro, ka vajadzīgo es izrakstu bez problēmām, tāpēc visu izrakstīšanu turpmāk uztic tikai man, pat tad, kad arī viņam ir jābūt štābā.

Štābā strādā kārtīgi vīri. Man viņi ir draugi un ir pazīstami vēl no lāģeru laikiem. Ja viņiem vajadzīgais bija, tad tas tika mums izrakstīts. Ja nebija, tad pastāstīja, kad apmēram tās mantas varētu būt.

Vieglajā darbā un mātes atvesto taukvielu rezultātā mans fiziskais un arī garīgais stāvoklis sāk uzlaboties. Nodomāju, ka pacentīšos, lai šajā darbā varētu noturēties ilgāku laiku.

[bb-latvija]

Kāpēc jums nevajadzētu dominēt pār savu suni. Suņi uzsilst ātrāk nekā cilvēki Ja cilvēkam normāla ķermeņa temperatūra ir 36,6 grādi, tad sunim normas atzīme ir pie 38,5. Tas nozīmē, ka karstā laikā jūsu suns karstuma dūrienu saņems ātrāk nekā jūs. Turklāt mūsu draugs ziemā un vasarā ... kažokā. Ellē labāk doties ar savu mīluli uz ēnainu parku, jo karstais asfalts sāpinās suņa neaizsargātās ķepas. Nesniedziet roku sunim Kopš bērnības mums tika mācīts: "Panākt roku pie nepazīstama suņa, ļaujiet tam jūs nošņaukt". Jā, tas var strādāt, bet labāk to nedarīt, jūs varat viņu nobiedēt un palikt bez rokas. Vispirms ļaujiet sunim pieiet pie jums un pēc tam aiciniet viņu nošņaukt jūsu roku. Un pieiet sunim no malas, nevis tieši. Gads par septiņiem? Kā mēs tur domājam? Viens suņa gads ir vienāds ar septiņiem cilvēka gadiem? Un kurš ņems vērā faktu, ka suņiem ir visdažādākās formas un izmēri, un tas "vidējais" dogiem ļoti atšķiras no "vidējais" čivavam? Tāpēc pareizāk ir pievērst uzmanību suņu "dzīves posmiem" un to atbilstībai katrai šķirnei. Mēģinājums “dominēt” pār suni nav mūsu metode   Metodes, kā rīkoties ar suni, pamatojoties uz domu par dominējošo stāvokli, jau sen ir novecojušas. Tas ir pareizi, jo tas tikai lauž dzīvnieka psihi, bet neuzlabo paklausību. Jūs pastiprināt sunī bailes, bet cieņai ir jābūt. Ideja, ka jums jāparāda sunim "kas ir alfa", izmantojot tādas metodes kā ēšana suņa priekšā. Suņiem ir trīs gadsimti Papildus augšējiem un apakšējiem plakstiņiem acs kaktiņā tiem ir "aizraujoša membrāna", kas no radzenes attīra putekļus un gļotas.

[challangeyourinnerdreamer]

Unknown

Manas attiecības ir kā virpuļviesulis, kas tā visīstākajā nozīmē ar visu iedzīvi parauti līdzi nemitīgi virpuļo un notriec ik katru mēģinājumu piecelties un sākt beidzot augt.

Es gribu viņu apskaut, es gribu būt viņa "mazā karotīte" un dzirdēt viņa smieklus. Jokoties tā viegli un iegrimt daudznozīmīgās diskusijās. Šis viss ir totāla fantāzija, izdomājums, jo viņa patiesā daba ir raupja, nefiltrēta un dzīva, reaģējot uz katru nepreizu kustību, vārdu, frāzi... Vai es viņu varētu mainīt? Vai tas jautājums vien ir neparezs pašā saknē? Lūdzu, kāds man pasakiet, kur ir tā taisnība! Es nekad nezinu vai es domāju pareizi, vai esmu super-jūtīga. Jā, šķiet, ka esmu jūtīga, bet vai tiešām es kliedzu visu laiku, kā tu katru reizi saki, kad es aizrautīgi stāstu kaut ko, mani pārtraucot. Nolamājies. Nu kā, kā ir pareizāk būt ar tevi kopā, ja es to tiešām vēlos. Man sirds iepukstās katru reizi, kad es redzu to mīlestību, kas ir tev un mazajam. Katru reizi es nodomāju, cik drausmīgi būtu šo visu salauzt.

Es neticu co-parentingam, jo tad tu esi tāpat ļoti atkarīgs no otra cilvēka, tev jālūdz atļauja un jābūt godīgam noteikumos, tas ir nesakarīgs modelis kā audzināt bērnu. Kāpēc mēs vienkārši nevaram pieslīpēties viens otram?

Man nav gribasspēka, motivācijas šķirties. Tā šķiet kā katastrofa. Man šķiet, ka beidzot attiecības manā dzīvē tāpat nekas nepaliktu labāk. Tāpat es ieslīgtu seriālos, ikdienas pelēcībā un depresijā. Es velku to dzīvi, velku, velku... es esmu nereāli slinka. Es nespēju uzņemties arbildību pār sevi. Jocīgi, jo šķiet, ka uzņemties atbildību pār citu cilvēka būtni ir vieglāk nekā par sevi.

Es domāju, ka mēs dzīvojam ellē. Es nedomāju, ka pastāv paradīze vai zeme. Viss ir vienā mudžeklī un es esmu ellē. Nekas, nekad nebūs labi un es gribu beigt visu. Es sev riebjos, man riebjās viss. Es esmu it visā neveiksminiece, to arī apstiprina mans soc. aplis. Es esmu melnā avs ģimenē.

Es cenšos, ik pa laikam izrādu iniciatīvu kā uzlabot mūsu attiecības, es izmēģinu ko jaunu un mēģinu pavilkt arī partneri, bet viss beidzas ar neko.

Es raudu katru reizi, kad redzu brīnišķīgas attiecības, pat ja tā ir tikai neliela daļiņa no kāda attiecībām un domātas publiskajam patēriņam, tas brīdis izskatās tik forši. Tik daudz ko var pamanīt tajā brīdī par attieksmi vienam pret otru.

Es tik ļoti gribētu otru bērniņu, tik ļoti, bet nezinu vai man tas būs iespējams, jo es gribu vienu ģimeni. Es negribu salauztu ģimeni, vai bērnu no viena, tad no cita cilvēka. Es gribu atbalstu es gribu rūpes un mīlestību, es gribu komandas darbu. Es gribu saprotošu, cilvēcīgu ģimeni ar kalniem un lejām, bet ne elli. Ne ar "pimpi mutē iebetonētu". Kā tā var.... Tik ļoti sāp doma, ka ģimene būs šķirta. kāpēc viņš ir tik ļauns???

[anangelstoodbeside]

7. nodaļa. Sosedka Eļa

Maija sākumā uzzinājām, ka karš beidzies. Visu to naktī nebeidzās orģijas. Viss slimnīcas personāls ēda, dzēra un līksmojās kā prātu zaudējuši. “Es braukšu strādāt uz Sočiem, es uz Latviju, es paskatīšos, kur labāk,” sauca krievu māsas un sanitāres. Jāsāk tik kravāt mantas. Tās nu katram bija bez gala. Man gan nebija nekā vairāk, kā tas, kas mugurā un mana skolnieka apliecība no Cēsu ģimnāzijas. Apliecība bija vācu un latviešu valodā. Fotogrāfijā redzamajai skolniecei ar apaļu seju un divām resnām bizēm nebija gandrīz nekādas līdzības ar mani. Mati nogriezti uz nulli, vāja, maza, ar nezūdošu šausmu izteiksmi acīs. No visa redzētā un piedzīvotā man palika kompleksi uz visu mūžu.

Pienāca diena, kad kopā ar abu mazo meitenīšu māmiņu stāvējām garā rindā, patiesībā, milzīgā pūlī, lai pie kaut kādas komisijas dabūtu ceļa zīmi uz mājām. Cerība par tādu iespēju aizēnoja visu pārējo. Pirms dažām dienām gan biju piedzīvojusi tādas šausmas, ko atceros visu mūžu. Lazaretē tika ievietots kāds poļu jauneklis, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija sajucis prātā kāda šausmīga pārdzīvojuma rezultātā. Viņu kā cietumnieku atveda divi spēcīgi sanitāri. Uzģērba slimnīcas drēbes, ierādīja guļas vietu. Vājš, ļoti gaišs jauneklis, apgarotu seju. Runāja “kā no Bībeles”, tikai Svēto rakstu citātiem. Sievietes sāka viņu ziņkārīgi iztaujāt.Tā kā visapkārt runāja krieviski, arī viņš pilnībā pārgāja uz krievu valodu, runāja brīvi, bez akcenta. Pirms tam viņš citēja Bībeli gan poļu, gan vācu, gan, laikam, franču valodā. Jauneklis uz jautājumiem atbildēja loģiski. Stāstīja, ka esot baznīcas kalpotājs, kas īsti – nesapratām. Protot sešas valodas. Varot strādāt jebkuru darbu, ja tikai viņam to uzticētu. Tad atkal sāka ātri runāt par ticības lietām, aicinādams visus gatavoties uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Tad viņš atlaidās guļvietā un sāka izjusti dziedāt kādu Dieva slavēšanas korāli. Ziņkārīgās sievietes domīgi izklīda.

Man bija žēl izglītotā poļu jaunekļa. Apjautu, ka šajā vidē viņam lemta neizbēgama bojāeja. Viņš bija it kā no citas pasaules. Eņģelis, kas nokāpis ellē un no visa redzētā zaudējis prātu. Varbūt viņš gara acīm bija ieraudzījis to, ko mēs tikai zemapziņā nojautām. Kā krīt no baznīcu torņiem krusti, kā tiek apgānīti dievnami, pārvēršot tos par lopu kūtīm. Kā izvaroja pusotra miljona sieviešu Sarkanās armijas iekarotajās zemēs, kā izvaroja viņa māti.

Vēlu naktī pamodāmies no liela trača vājprātīgā jaunekļa palātā. Jauneklis bija norāvis sev visas drēbes un, nepārtraukti kliegdams “sarkanarmieši paņēma manu māti”, lauzās ārā no palātas. Divi sanitāri viņu ar grūtībām varēja noturēt. Māsa drebošām rokām gatavoja injekciju. Jauneklis bija pilnīgi kails, it kā caurspīdīgs. Viņš atgādināja apgarotu, kliedzošu skulptūru. “Sarkanarmieši paņēma manu māti!”

Visu nakti nevarēju aizmigt. Atnāca ārsts rīta apgaitā, un slimnieces viņu iztaujāja par nelaimīgo jaunekli. Ārsts daudz nestāstīja, tikai noteica, ka visas analīzes ir normālas, un viņam nav pat temperatūras. Acīmredzot, nebija īsti pārliecināts par jaunekļa vājprātu un viņa personību.

Bija klusā stunda, ārā spīdēja maija saule, visi slimnieki sēdēja laukā. Palātas bija tukšas, nolēmu pagulēt pēc nakts uztraukumiem. Pēkšņi jutu, ka kāds ienāk palātā. Paskatījos no segas apakšas. Baltās drēbēs, spožām acīm durvīs stāvēja trakais. Šausmās sastingu un uzrāvu segu uz galvas. Varbūt nepamanīs. Visā stāvā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai viņš un es. “Celies, Kristus ir atnācis!” Jauneklis pienāca lēnām pie manas gultas. No bailēm pamiru. Brīdi pastāvējis, kā gaidīdams kādu reakciju, viņš viegli pabikstīja mani pie pleca. “Celies, Kristus ir klāt!” Es nekustējos. Tad, laikam nospriedis, ka zem segas guļ nelaiķis, viņš skaļi sāka dziedāt kādu apstāvēšanas dziesmu. Pacēla rokas un lēnām izgāja no palātas, skaļi dziedot.

Lēkmes kļuva aizvien smagākas, un kādu dienu ieraudzīju, kā sanitāri, piesietu pie nestuvēm, nesa viņu uz mašīnu. Jauneklis sajūsmināti, skatīdamies uz debesīm, dziedāja slavas dziesmu “Ozianna”. Divi eņģeļi spēcīgu sanitāru izskatā aiznesa viņu uz debesīm.

Gaidot ceļa zīmi uz mājām, bēgļu pūlī pārdomāju piedzīvoto un cerēju, ka visi murgi beigušies. Ka viss vēl beigsies laimīgi. Mana ceļa biedrene, pie ierēdņa tikusi, dabūja zīmi, kur rakstīts viņas vārds, uzvārds un abi bērni, ka viņa brauc uz Latviju, t.i., Padomju Savienību – vīza nav vajadzīga.Tad laimīgā sieviete atjēdzās, ka arī man taču vajadzīga atļauja, jo bez manis viņai ar abiem bērniem būs grūti ceļot. Ierēdnis prasīja manu vārdu un uzvārdu “Elfrīda Kalnciema”, es teicu. Uzvārdu ierēdnis nespēja izrunāt. “Viņa ir mana kaimiņiene, mēs braucam uz vienu pusi,” sieviete skaidroja. Ierēdnis brīdi domāja, tad paņēma stendeniecei izdoto atļauju un otrā pusē uzrakstīja “i sosedka Eļa.” “Tas papīrs derēs arī viņai,” viņš teica, un vērsās pie nākošā bēgļa.

Noskaidrojām, kur atrodas dzelzceļa stacija, un nosēdāmies ar visām mantām, lai gaidītu, kad ies vilciens uz Latvijas pusi. Vilcienu saraksta nebija. Neviens arī neko necentās paskaidrot. Kad pienāca kāds vilciens, par tā ceļa mērķi uzzinājām no pasažieriem. Cita izziņas avota nebija.

Vairākkārt pārsēdāmies, lai tiktu uz vilcienu, kas iet uz Rīgu. Beidzot vēlu naktī iebraucām Rīgā. Bija maija beigas. Pāris nedēļu kā beidzies karš. Stacijā uzzinājām, ka pēc dažām minūtēm atiet vilciens uz Ventspili. Mana ceļa biedrene bija panikā.

“Palīdzi man ar bērniem un mantām tikt uz to vilcienu. Tas taču iet gar Stendi,” viņa izmisīgi lūdza. “Brauc man tagad līdzi, palīdzi nokļūt mājās. Tev vienai nebūs grūti nokļūt atpakaļ Rīgā.”

Nu kūres naktī iešu, domāju. Ar steigu, pēdējā brīdī iekļuvām Rīgas-Ventspils vilcienā. Nenojautu, ka atkal iekļūstu slazdā. Manai ceļa biedrei bija dokuments, ka viņa dzīvo Stendē, es biju “kaimiņiene Eļa” mēs varējām braukt uz Kurzemi. Taču Kurzeme nebija “tā pati Latvija”. Latvijas vispār vairs nebija. Bija Sarkanās armijas ieņemtā zona, kurā Kurzemei bija īpašs statuss. Te bija sabēguši visi tie Latvijas iedzīvotāji, kas bēga no Sarkanās armijas. Daļa gan jau bija pāri jūrai, daļa palika jūrā, bet liela daļa palika Kurzemes katlā. Tie, kas šaubījās, tie, kas nepaspēja, un tie, kas sargāja šo Dzimtenes stūrīti līdz pēdējai stundai. Ne visi dzīvi palikušie padevās gūstā. Daļa aizgāja mežos, daļa pārģērbās civilās drēbēs un slēpās. No Kurzemes vēl nevienu nelaida ārā. Visiem bija jāiet caur filtrāciju.To mums pastāstīja sieviete, manas ceļa biedrenes radiniece, pie kuras biju pārlaidusi nakti. Vainīga juzdamās, ceļa biedrene man iedeva vienīgo papīru, ko mums abām kopīgi bija iedevis krievu ierēdnis Vācijā, un teica, lai eju uz staciju un mēģinu ar to tikt prom.

“Dokumentu man pēc tam atsūtīsi pa pastu. Vai labāk noskaidro, vai nevari dabūt biļeti uz rītdienu, un atnes man to papīru atpakaļ.”

Stacijā bija tikai formā tērpies dzelzceļa dežurants, kas sagaidīja un pavadīja vilcienus. Tātad jaunās valdības uzticamības persona. Varbūt demobilizēts sarkanarmietis. Skaidroju viņam savu kļūmīgo situāciju, ka atgriežos no bēgļu gaitām Vācijā, man nebija jābrauc uz Stendi, es tikai palīdzēju nabaga sievietei ar diviem maziem bērniem. Tagad gribu tikt atpakaļ uz Rīgu un tālāk uz savu Mores pagastu, kur ir manas tēva mājas, mana ģimene. Dzelzceļnieks pētīja dokumentu un teica, ka te taču rakstīts, ka jūs esat tās sievietes kaimiņiene, kas dzīvo Stendē. Varēja just, ka viņš netic nevienam manam vārdam. Noskatījis mani no galvas līdz kājām, noteica: “Un mati arī nogriezti.” Laikam viņš domāja, ka esmu no meža iznācis partizāns.

“No Kurzemes nevienu ārā nelaiž,” viņš stingri noteica. “Visiem jāiziet filtrācija.”

Atdevis man papīru, viņš nolikās uz soliņa, uzlika cepuri uz acīm un gulēja nost, nelikdamies par mani ne zinis. Es pagāju sānis, bet no stacijas prom negāju. Vēlu vakarā nāca kāds preču vilciens no Ventspils puses. Tas palēnināja gaitu, neatceros, vai tas vispār apstājās. Kad vilciens sāka uzņemt ātrumu, es jau atrados uz kāda preču vagona buferiem. Notupos, lai mani neieraudzītu stacijas dežurants.

Vilciens brauca bez apstājas līdz vēlai naktij, tad apstājās Jelgavā. Notika kaut kāda pārbaude. Dzirdēju runājam, ka vilcienā paslēpies kaut kāds partizāns. Vai tiešām ierēdnis bija ziņojis par mani?

Tupot visu naktī uz buferiem, biju tā pārsalusi, ka nespēju pakustēties. Maija beigās Latvijā vienmēr ir auksts. To nakti pat bija salna. Visi dzelži nosarmojuši. Kamēr domāju, ko man tagad iesākt, pienāca atkal zilā formā tērpies ierēdnis, stipri iereibis, runāja krieviski. Sapratu, ka viņš man prasa dokumentus. Šoreiz iedevu savu skolnieka apliecību no Cēsu ģimnāzijas. Ierēdnis, protams, neprata lasīt ne vāciski, ne latviski. Viņš aizgāja ar manu apliecību pie vilciena vadītāja, kurš, acīm redzot, bija latvietis. Tas bija izskaidrojis, ka esmu skolniece no Cēsīm. Uz fotogrāfijas bija meitene ar divām resnām bizēm. Piedzērušais krievu ierēdnis neievēroja, ka man bija nogriezti mati „uz nulli". Atdevis man apliecību, viņš aicināja mani kāpt nost no buferiem, jo saprata, ka esmu tur galīgi nosalusi. Viņš ielaida mani vagonā, kur brauca privātā ģērbtas sievietes, kas sēdēja uz vagona grīdas pie karstas čuguna krāsniņas. Viņas runāja krieviski. Aicināja mani tuvāk pie krāsniņas sasildīties. Stāstīja, ka viņas esot virsnieki, tikai demobilizētas, un braucot uz Rīgu.

“Es arī braucu uz Rīgu,” teicu, “pie radinieces ciemos.” Varēju jau tīri labi saprasties krieviski. Biju taču gandrīz četrus mēnešus pavadījusi krievu lazaretē.

[lettlander]

Can you please stop LARPing as a Baltics stan, it’s embarrassing

Im a Latvian born and raised you moron. Esmu dzimis latvietis, ja tev kas nepatīk- ej ellē!

Rediģējums:Vismaz paldies, ka nepaliki anonīms!

#dunno why you'd think that. #paprasi man kaut ko #asks

[domaszemzara-blog]

Ne tik ļoti iepazīšanās

Čau!

Mani sauc Madara, gluži kā puķi un laikam varētu teikt,ka man ar šo ziedu ir daudz kas kopīgs ne tikai vārds. Esmu 26 gadus jauna jauniete,kura jau pāris reizes ir izmēģinājusi savus spēkus bloga rakstīšanā,bet tā kā man ir trīssekunžu atmiņa un man ir nācies mainīt paroles visos saitos,tad esmu galīgi ar tām sajukusi un neko neatceros. Žēl,man pašai patika mans iepriekšējais tumblr konts. Bet nu jauni sākumi vienmēr nāk par labu. Vai ne?

Ko vēl es varu pastāstīt par sevi? Dzīvoju Anglijā, Konventrijā jau pāris gadus. Šeit satiku savu puisi Aivaru, ko es uztveru par savu princi baltā zirgā,jo viņš tik tiešām uzvedas kā mans varonis. Man Jūs jāpabrīdina, ka savā leksikā es izmantoju daudz angļu vārdus ne jau tāpēc,ka es iedomājos,ka esmu angle,vai es speciāli aizmirstu latviešu valodu, vai es vienkārši gribu būt stilīga beibe, man tā ir vienkāršāk pateikt savu domu. Taču es šos vārdus nelatviskošu,kā,piemēram, Ai spīk ingliš verī vel, jo nu... /nopūta/ Acis asiņo!

 Es visu savu dzīvi taustos ap sevi, lai cik nepareizi tas neizklausītos. Man ir  intereses,kas ietver sevī dzīvniekus,kosmētiku un skaistumkopšanu, mūzika, māksla, ēst un ēst gatavošana,rakstīšana un šo sarakstu varētu turpināt,bet uz manis nav īsti uzlīmes,kas es esmu. Es zinu,ka esmu naivs,uzticams cilvēks, dažreiz mans humors ir tāds,ka man ellē nebūtu vietas, bet visā visumā esmu labsirdīga. Esmu nepacietīga,ja es par kaut ko iestājos un zinu,ja man ir taisnība,es ļoti intensīvi (citreiz pat pāršauju pār strīpu) iestājos par sevi vai citiem. Mans nodoms nekad nav aizvainot vai justies pārākai vai sāpināt, es vienkārši mācos sevi valdīt. Esmu ļoti emocionāla un jūtīga,ka Jūs pat nespējat iedomāties kā es spēju pārdzīvot par citiem cilvēkiem vai situācijām tā it kā tas notiktu ar mani . Man ir tendence overthink situācijas,analizēt tās un domāt kas un kā. Esmu pieļāvusi kļūdas,esmu sāpinājusi,esmu bijusi riebīga pret citiem,bet ejot uz priekšu un atskatoties, es redzu savas kļūdas un vēlos augt lielāka. Es savas kļūdas nevaru labot,bet es varu darīt visu,lai neesmu toksisks apgrūtinājums citiem. Es esmu cilvēks. 

Šķiet,ka lieku sludinājumu iepazīšanās portālā, bet tikai pastāstu par sevi. Tad nu varam sākt. Šeit es rakstīšu savas domas,pārdomas, varbūt kādu savu dzejoli. Iespējams rakstīšu varbūt arī angliski.  Nemāku teikt,kas te būs vai nebūs. To jau tad redzēsim.

[ellemusick]

“BEFORE DEATH COMES” is released!

Now, the singles “Apathy”, “Dark Red Angel” and “Aquarius” are joined by 4 new songs on our 1st studio EP, “Before Death Comes”. Link in bio!

“BEFORE DEATH COMES” está lançado!

Agora, os singles “Apathy”, “Dark Red Angel” e “Aquarius” estão juntos de mais 4 novas músicas em nosso 1° EP de estúdio, “Before Death Comes”.

#Spotify #independentmusic #music #rock #independentartist #newmusicalert #hardrock #soft rock #hard rock

[ra-ja]

Man atkal nāksies samelot,lai varētu būt patiess.

Patiess pret sevi vai citiem?

Tas jau ir cits jautājums.

Jo...

Samelojot sev ar patiesumu citiem vieglāk izdzīvot pasaulē, kurā nav nekā...

Vien...

Meli sev vai citiem.

Dažreiz vajag samelot citiem, lai...

Paliktu pasaulē, kurā...

Nav vietas patiesumam,ja gribi izdzīvot...

Vai Vēlies izdzīvot?

Priekš kam?

Varbūt rīt varēšu pasmaidīt tad...

Varbūt...

Bet parīt mirt redzot Mīlas asaras...

Melu asaras...

Savu Melu.

Savas indes.

Ienīstu...

Ko ienīstu?

Gribu pasauli, kurā ir vieta patiesumam.

Bet...kā atbildi dzirdu...

Beidz sapņot un ej uz elli-pasaules patiesumu, kurā mīt miers...

Miers uz mirkli sev, citiem un Mīlai...

Bet... Miera Cena ir meli...

Un asaras...

Mīlas asaras...

Ellē citus, kad runa par Mīlas Asarām...

Bet kā būt patiesam un baudīt visu...

Beidz sapņot un dodies uz elli!

Vien domformas gaidot rindā uz mirkli aizmirstības garderobes atjauninājumā, kuram zudīs jēga pēc atjauninājuma.

Neņem šo domformu galvā, jo tā melo...

Tev, Sev, Mīlai-Visiem un Nevienam.

Atā-domforma.

Tagad pēc garderobes.

Tai nav jēga, bet tā palīdz melot.

Sev, Tev, Mīlai-Visiem un Nevienam.

(Nihte Nihile-Melu Rīmju Domformās.)

[vasarasvardbiras]

Nevienas pašas noklīdušas skumjas

Cik nebeidzami slikts bija šis atpakaļ skats,

Es nezinu kā, tik ļoti var apmānīt mani,

Es saprotu tik to, cik briesmīgi bija.

Cik nosvērti jūtu, ka prāts mani šausta,

Šis klišejiskais stāsts, kā kļuva tas mans.

Kā nokļuvu tur, kur sapņus nesapņo,

Kā nokļuvi es tur, kur rītos prieku pazaudē,

Kā nokļuvu es tur, kur pati par sevi nespēju būt,

Es pabiju ellē, tavās rokās,

Un tur radās viss šis

Klišejiskais stāsts.

Kā aiz mīlestības slēpās apmāns tik bāls,

Sākuma šķita tik caurspīdīgs.

Cik labi, ka uzrunāja mani Dievs,

Es sapratu savu, tur nebija nekā mana.

Tur bija ļaunums un viss kas,

Tik ne mīlestība.

Tikai ne siltuma

Tikai ne tas, pēc kā kāro mana dvēsele

Un sirds.

[laukos]

Dēmoni galvā

Galvā episka cīņa notiek. Vieni dēmoni pret otriem. Ik mirkli sekas graujošākas kļūst. Ik mirkli izpostīts tiek vairāk.

Dažādi dēmoni cīnās starp sevi, Katrs savas domas un sāpes cilā. Katrs tās padara vēl karstākas, Vēl iekšēji plosošākas.

Dēmoni cīņa prātu man plēšs. Šķiet, kas tāds vien ellē būtu. Velns vien zin, kā atrisināt visu. Bet pag - turpat malā viņš sēž un saldi smej.

Tur tie viens otru plosa un nāvē, Līdzi vēl spožāk savu pārstāvību sviež. Tie dēmoni tur cieši tās sāpes manas. Tie dēmoni plosa mani vēl vairāk.

Episka cīņa man galvā notiek. Vieni dēmoni pret citiem. Visam pa vidu velns priekā smej, Visam pa vidu es jūku prātā.

Dēmoni demulē visu ap sevi Velns vien zin un baudā skatās. Tie manas sāpes iededzina prātā Es tik valdos liesmās sārtās...

https://www.youtube.com/watch?v=9PvIIn6cc1M 

[letthatriverflow]

„Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsu puika. Tu esi džentelmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saulesbrillēm, cepurēm, kamzoļiem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.

Bet pienāk laiks, kad tu kasi to visu nost un kļūsti tīrs, kā no sākuma bijis.

Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju ilgi sēdējis pie viena galda ar jums un baidījies pakustēties. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite nav kādam likusies šķība. Es biju baidījies, vai man elkonis nav ielikts jūsu salātos. Biju nobijies, vai tikai žaketei visi pogcaurumi pareizi aizpogāti (tagad es pigu iespraužu pogcaurumā).

Pievilkt kreiso kāju, puisīt, un paklanīties; lūdzot uz deju, neiet pāri zālei; dāmai roku skūpstīt; pīpēt pīpi kā Ērenburgam; nepārtraukt runātāju un klausīties ar cieņu. Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams. Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecelties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri izmežģījas (Tev ir sveši vārdi, vecīt, vai tu neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un izmisīgi raustīties, kad tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets tavā taurē. Vai tu pats nemaz nedzirdi, kad tu spēlē šo maršu? Visu laiku es baidījos, nu es saku: „Ej ellē!” Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.

Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā. Mana naba ir tikai mana naba, kāpēc man jāļauj līmēt etiķeti uz nabas?

Bērns piedzima pliks. Pēc tam viņam uzlika zilu micīti galvā – tādu puikam, un sārtu micīti galvā – tādu meitenei. Kaut gan tāpat bija redzams, ka puikam ir tas, kas puikam pienākas, un meitenei, kas meitenei.  Pēc tam līmēja citas etiķetes.

Jūtīgākos etiķetes nobendē. Es atceros, kādreiz pie eglītes viscaur aplipināja ar staniolu zēnu, iztaisīja par eņģeli. Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka elpas. Viņš paģība, neviens nezināja, ko ar viņu darīt. Kad viņš bija nosmacis, atnāca ārsts un teica, ka zēns par daudz aplīmēts. Bet eņģelis bija jau miris.

Visi mēs esam pudeles, burkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs. Paradumība? Nepieciešamība? Es runāju par dialektiski otro nepieciešamību – kasīt nost. „

Mūžam dzīvs – Imants Ziedonis – Epifānijas

#imantsziedonis #wakeup #iam

[dailesteatris]

Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Bīstamie sakari” (ģenerālmēģinājums, 23.05.2019.)

Pagājušas jau pāris nedēļas, bet es joprojām domāju par šo izrādi. Noteikti varu teikt, ka “Bīstamie sakari” ir viens no maniem šīs sezonas favorītiestudējumiem Lielajā zālē (otrs favorīts ir “Lauva ziemā”). Vizuāli ļoti baudāma izrāde - manas acis sajūsmā mirdzēja par skaistajiem Ilzes Vītoliņas radītajiem kostīmiem gaišajos toņos un par Mārtiņa Vilkārša interesanto scenogrāfiju. Arī izcila aktierspēle un režija. Ļoti bieži manu izvēli izrāžu apmeklēšanā nosaka aktieru sastāvs, bet ir arī tādi režisori, kuru iestudējumus vienmēr ļoti gaidu. Līdzīgi kā ar Aleksandru Morfovu, tā arī Jans Villems van den Boss man nav vēl licis vilties, un viņa režijā veidotās izrādes vēl ilgi paliek manā atmiņā. Arī šoreiz tā ir ar izrādi “Bīstamie sakari”.

Ļoti spilgti atmiņā palicis izrādes sākums, kas jau uzreiz aizrāva manu elpu sajūsmā. Nespēju atraut acis no katra aktiera un aktrises, kad bija viņu uznāciens. Aktieru sastāvs vien jau ir ko vērts! Īpaši priecājos par režisora izvēli, uzticot galvenās lomas R��zijai Kalniņai un Artūram Skrastiņam. R.Kalniņa marķīzes de Merteijas tēlā bija burvīga, un arī šoreiz viņai izdevās mani patīkami pārsteigt. Ir tik ļoti aizraujoši viņu vērot arī šādā tēlā, kurš spēlējas ar citu cilvēku likteņiem. Viņas spožā un pārliecinošā aktierspēle mani pilnībā apbūra, lai gan pats tēls ar savām bīstamajām spēlēm, meliem, rīcību un attieksmi pret cilvēkiem mani šausmināja un biedēja. Īpaši aizraujoša ir R.Kalniņas saspēle ar A.Skrastiņu, kurš atveido vikontu de Valmonu. Viņu abu dēļ vien ir vērts redzēt izrādi, lai gan arī pārējie aktieri ir lieliski un tik ļoti piemēroti katrs savam tēlam.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

No aktieriem manu sajūsmu izpelnījās arī Ieva Segliņa, kura bija ārkārtīgi brīnišķīga Sesilas de Volanžas tēlā. Ļoti patīk, ka I.Segliņa spēj būt tik ļoti dažāda, atbilstoši lomām, un ar šo lomu viņa vēl ilgi paliks manā atmiņā. Ar apbrīnu vēroju arī Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu de Turvela kundzes tēlā, un viņa vienmēr pārliecinoši tiek galā ar savām lomām, lai ko arī spēlētu. Arī viņas saspēle ar A.Skrastiņu bija aizraujoša un spēcīga. Patīkami pārsteidza mani arī Mārtiņš Upenieks kā Dansenī. Pilnīgi citādāks, bet tik lieliska aktierspēle. Un tā parūka viņam tik ļoti piestāvēja!

Vēl manā atmiņā ļoti spilgti palikusi aina ar vēdekļiem, kad visi aktieri vienlaicīgi tos atvēra. Tas bija kaut kas apburošs! Arī cīņas aina ar gaismas efektiem bija lieliski iestudēta. Patika arī video projekcijas, kas paspilgtināja ainās vajadzīgo noskaņu. Tieši šādi mirkļi bija tie, kas mani sajūsmināja un padarīja izrādi manās acīs ļoti īpašu. Interesanta bija arī režisora iecere vairākas ainas atkārtot kā filmā – patīt atpakaļ un parādīt vēlreiz. Un aktieriem izdevās to tik meistarīgi un apbrīnojami īstenot! Vienīgais, kas man šajā izrādē nepatika, bija paaugstinātu trokšņu un stroboskopa izmantošana dažās ainās, bet to kaut kā piecietu. Tas tāds nieks, salīdzinājumā ar visu pārējo, kas mani sajūsmināja un apbūra.

Cik labi, ka Dailes teātrī ir šādi viesrežisori, kas iestudē lieliskas izrādes! Ļoti jūtams un redzams komandas darbs, un tādēļ arī izrāde ir tik izcila izdevusies, par kuru gribu domāt vēl ilgi pēc noskatīšanās un ieteikt katram, kurš jautā, kuru izrādi noskatīties Dailes teātra Lielajā zālē. “Bīstamos sakarus” varētu salīdzināt arī ārēji kā paradīzi, bet iekšēji – kā elli. Labāk tikai no attāluma jūsmot par to paradīzi, jo, kļūstot par Merteijas atriebības upuri, nonāksi īstā ellē. Tas arī atspoguļojas izrādes afišā, kas, starp citu, ir izcili sanākusi! Gan uzrunā un piesaista uzmanību, gan paliek atmiņā.

Šoreiz pirms izrādes mazliet arī sagatavojos, vēlreiz noskatoties 1988. gadā tapušo filmu “Dangerous Liaisons”. Man bija interesanti salīdzināt filmu ar izrādi, tomēr izrāde man labāk patika. Liela nozīme tā ietekmē ir vizuālajam skaistumam un galvenajiem aktieriem. Šādu izrāžu dēļ es tik ļoti mīlu teātri, un jau zinu, ka rudenī noteikti iešu skatīties vēlreiz šo iestudējumu, jo otrajā reizē var pamanīt vēl kādas detaļas, kas pirmajā reizē paslīdējušas garām.

#bistamiesakari