yourcaptainmagic

[yourcaptainmagic]

Manām dienām vienmēr vajag plānu. Struktūru. Tikai tā es varu funkcionēt. 🧎🏼‍♀️

[yourcaptainmagic]

Nejūtos savā ādā. Vienkārši nevaru. Gribas ierausties segā un aizmigt, lai uz mirkli aizmirstos šī sajūta. Gribas noģērbt sev ādu, izkāpt no tās un apžūt vējā. Skatos pa logu un zinu, ka man ir jāizkustas, jo tas būs vienīgais, kā varu atgriezties pie sevis. Bet nevaru. Nevaru sevi piespiest iziet tur ārā. Sāpīgi sabīstos ik reizi, kā aizcērtas kāpņu telpas durvis. Riebīga sajūta. Iekšējs nemiers. Nav spēka un nav vēlmes.

hello darkness my old friend

[yourcaptainmagic]

[yourcaptainmagic]

Saulrieta atspīdums sazaļojušo bērzu galotnēs. Putni dzied bez mitas. Zied ķirši un grūtsirdība mazliet atkāpjas. Saule dziedē. Klusums mierina.

[yourcaptainmagic]

“You can love someone so much. But if they don’t want to be saved, nothing will save them. Not even love.”

— Kristie Betts

[yourcaptainmagic]

Izvilku no skapja ziemas mēteli, pilsēta ir balta piesnigusi. Iekšā ir tāda trauksmes sajūta. Izskatās pēc rudens, pēc pirmā sniega. Sajūta, ka ziema vēl tikai priekšā. Bet vēlvienu ziemu es tagad neizturētu. Ak, pavasar, ļauj taču mums uzlādēt savas tukšās baterijas, kuras jau tikušas sakratītas, sakostas un visādi atdzīvinātas, lai tikai izvilktu vēl mazliet un vēl mazliet. Ļauj atplaukt piemājas ceriņam. Ļauj tai dzeguzei beidzot piedziedāt rītu, lai varam nenēsāt vairs līdzi maku. Lūdzu, es tevi lūdzu. Mēs vairs nevaram.

[yourcaptainmagic]

“Mēs varētu aizbraukt pusdienās.”

Un viņš aizved mani pusdienās. Uz blakus valsti.

Tie ir tie mazie mirkļi. Tie, kas veido dzīvi.

[yourcaptainmagic]

“We are dying from overthinking. We are slowly killing ourselves by thinking about everything. Think. Think. Think. You can never trust the human mind anyway. It’s a death trap.”

— Anthony Hopkins

[yourcaptainmagic]

“when you start living for the small moments

that’s when you really know you are living.

the smell of coffee in the morning

different colours of the sunset.

big moments are great when they come

but damn those small moments 🤍”

[yourcaptainmagic]

Un tā tā dzīve rit. Vienu dienu tu dzīvo savu labāko dzīvi, sejā gandrīz ielido raibs tauriņš, piemājas ceriņam izplaukušas lapas, viss iet no rokas un ir patiesi laimīgs vieglums. Nākamajā dienā sēdēšana prasa tik lielus spēkus, ka birst asaras, lai aizbrauktu mājās no darba. Man jau šķita, ka tik labi viss izdoties nevar pārlieku ilgi.

[yourcaptainmagic]

Cik maz tam nabaga latvietim vajag. Atļauties beidzot plikas potītes, mēteli atstāt mājās, uzvilkt saulesbrilles un dzīve pēkšņi iekrāsojas daudz priecīgākās krāsās. Koki jau plaukst, redzēji?

[yourcaptainmagic]

Tu esi vasarā ☀️

[yourcaptainmagic]

25&50.

Mana visu laiku mīļākā bilde.

Es domāju par to, ko šodien viņam pateikt. Šī būtu brīnišķīga diena, kurā viņam pateikties par visu, ko līdz šim neesmu paspējusi. Bet jau domājot par to vien, asaras birst neremdināmi. Un es jau zinu, ka tas atkal paliks noklusēts. Jo tā mēs mīlam. Klusumā. Es zinu, ka mans viedoklis viņam ir svarīgākais. Es zinu, ka tikai man pretī viņš nerunā nekad. Es zinu, ka ja man vajadzēs, viņš vienmēr būs klāt. Un tas nekad nav bijis jāpasaka skaļi.

Pateicībā par visu, ko esi man iemācījis. Par punktualitāti, atbildību, uzņēmību, prasmēm, zināšanām, neatlaidību, kritisku domāšanu, analītisku prātu, par attiecību padomiem, atbalstu un līdzijušanu svarīgākajos dzīves brīžos.

Reiz kāds teica, ka vīriešu dzīves patiesībā kontrolē meitas. Bet es zinu, ka tas ir tikai tādēļ, ka viņš pats veidojis mani tādu, lai varētu man pilnībā uzticēties.

Tu esi labākais tētis, kādu mēs varētu vēlēties.

Daudz laimes un gaidi piedzīvojumus, mēs Tevi mīlam 🤍

[yourcaptainmagic]

[yourcaptainmagic]

«Viņš iedomājās, cik jauki būs atkal iziet Rīgā uz ielas un dzirdēt visapkārt atskanam latviešu valodu, cik jauki būs braukt pa Latvijas zemesceļu un klausīties, kā šalc Latvijas birzis un sili. Viņš domāja, ka tūdaļ pazītu un atšķirtu Latvijas koku šalkšanu no visiem citiem pasaules kokiem un mežiem. Bija februāris, bet viņš domāja par ceriņu, jasmīnu un liepziedu smaržu, kas tik raksturīga Latvijas sētām un Rīgas bulvāriem. Viņš jūsmoja par zīles vidžināšanu, par dzeguzes kūkošanu, par griezes griešanu naksnīgā āboliņa laukā. Viņa pasaule bija sašaurinājusies. Viņš domāja, ka krievus tas neredzēs un tādās vietās, kur būtu dzirdamas viņu netīkamās balsis, viņš neies.»

-A.Eglītis “Ilze”

[yourcaptainmagic]

Esmu līdz spītam pacietīga slīpējot vismazākos sīkumus līdz perfekcijai, bet attiecībā uz savu dzīvi, mērķiem un vēlmēm, esmu nepacietīgāka par četrgadnieku. Ja gribu, tad tagad un uzreiz.

Desmit mēneši treniņu, neizlaižot gandrīz nevienu. Progress ir ļoti, ļoti lēns manā pacietības skalā. Bet nu tas ir kļuvis gandrīz par atkarību. Viņš iesien mani visdīvainākajās pozās trx sistēmā un liek taisīt kaut ko, kur gandrīz neviena ķermeņa daļa nepieskaras grīdai. Kad paskatos ar savu nepārprotamo skatienu, viņš saka: bet tu taču jau esi nākamais līmenis. Un es varu to izdarīt. Visas reizes. Pirms desmit mēnešiem es biju piekususi pagrozot galvu, sēdēdama uz vingrošanas bumbas.

Tu esi baigais malacis. Tā man saka treneris. Un tā sev saku es. Jo es esmu. Es tiešām esmu. Šis pēdējais gads mani ir pacēlis augstākajā dzīves punktā, kādā līdz šim būts. Un ne bez ļoti, ļoti liela darba un resursu ieguldījuma sevī. Tiesa, pirms gada es biju nogremdēta viszemākajā punktā. Šis gads bijis piepildīts vismežonīgākajiem pārbaudījumiem, šaubām, bailēm, dusmām, sāpēm.. ak, kādām sāpēm. Es kļuvu egoistiskāka. Es kļuvu noslēgtāka. Es kļuvu pat mazliet nejūtīga. Un… laimīgāka. Es pati sev kļuvu par drošības salu. Un es lepojos, jo esmu brīva. Atbildība par manu labsajūtu un dzīves kvalitāti negulstas uz citu pleciem un es neesmu atkarīga ne no viena. Tā ir atbrīvojoša sajūta.

[yourcaptainmagic]

Divi dzelteni tauriņi. Un cik labi, ka tā. Raibu vasaru negribas. Gribas siltu, saulainu, gaišu un skaistu vasaru. Turēšu savu dzelteno tauriņu pie vārda. 🦋