#laika lane 8 | Explore Tumblr Posts and Blogs

doyouhearthunder · 7 years

Text

Nathan’s Favorite Movies/TV Shows of 2016

First, the usual disclaimers: There was a LOT of great stuff last year that I haven’t seen (yet), and this list/ranking is not meant to be indicative of objective quality, but rather of my own personal enjoyment with the viewing experiences I had in 2016.

So, without further ado:

1. San Junipero

I’m already cheating a bit, as this is only a single episode of Netflix’s sci-fi anthology series Black Mirror, but the anthology format encourages each episode to be judged on its own merits, and San Junipero packs more ideas and emotion into a single hour than most feature films manage in twice as much time. I’m mixed on Black Mirror in general due to its predominantly misanthropic view of humanity, but this gorgeous, science fiction-infused LGBT romance twists the show’s formula in a delightfully optimistic way, injecting both Black Mirror and the year 2016 with a much-needed dose of heartfelt, romantic positivity. The worst I can say about it is that the short runtime makes a couple major character beats feel rushed, but it more than makes up for such nitpicks with the sheer amount of heart on display. Visually sumptuous, wonderfully acted, and tightly-constructed, San Junipero was my favorite viewing experience of the year, and like the characters, I think I’ll be making a lot of return visits to this idyllic seaside paradise.

2. Arrival

This mid-November sci-fi surprise turned out to have the perfect moral of the moment for the penultimate weeks of a divisive year marked by rising xenophobic nationalism. Arrival puts a pacifistic twist on the alien invasion genre, emphasizing the importance of communicating despite language barriers and humanity working together across borders, united by a common concern, at a moment where the prospects of humanity being able to do any of those things the real world seem at an all-time low. Outside of the fresh approach to its genre, Arrival features stark, lovely cinematography, a haunting, memorable score, and a star-making lead performance from Amy Adams. Few films have so perfectly captured the sense of ominous awe and wonder that would surely accompany first contact with an alien race. And best of all, the film never forgets to ground its extraordinary circumstances with a deeply human core. By the time the masterfully-crafted script circles back around to its inevitable climax, Arrival will have your heartstrings firmly in hand, making it the perfect sci-fi mixture of emotionally and intellectually stimulating.

3. Stranger Things

They say that there’s nothing new under the sun, and it certainly feels that way in the media landscape sometimes, deluged as it is with sequels, spin-offs, reboots and adaptations. So its ironic that the best new pop culture IP of 2016 achieved its success by mining the past. Stranger Things exemplifies the phrase “everything old is new again,” blending its myriad 80s movie influences and familiar genre tropes into an enchanting, propulsive cocktail of imagination. No single element is unique, but together they form a show that feels like a singular, distinctive creative vision, aided by impeccable production design, a top-notch cast (it can’t be overstated how much the show lives and dies on the performances of its child actors, and how well they rise to the occasion), and a perfectly-paced 8-episode season. With or without a personal nostalgic connection to the 80s trappings, Stranger Things is must-see television.

4. 10 Cloverfield Lane

Slipped into theaters a mere two months after its formal announcement, and sparsely marketed with a few enigmatic trailers, 10 Cloverfield Lane may have suffered a bit from producer JJ Abrams’ love of the “mystery box” approach to storytelling. Here, the mystery is outside of the box, but its the drama within that confined space that proves more interesting than the secrets that await outside. When the mysteries are finally revealed, the climax feels almost bolted on, like a sharp turn into a wholly different movie. Still, it’s a testament to the strength of the rest of the film that a weak climax doesn’t kill the whole endeavor; for most of its runtime, 10 Cloverfield Lane is a remarkably effective, claustrophobic slow-burn thriller that starts with a fantastic premise and then patiently dials up the intrigue and suspense notch by notch. Grounding the twists and turns is a stellar performance by Mary Elizabeth Winstead as one of the year’s most resourceful heroines. The attempt by Abrams to launch an anthology franchise of original, loosely connected sci-fi films is an interesting (if yet unproven) experiment, but it’s the small-scale, almost theatrical setup and the strength of the lead performances that 10 Cloverfield Lane will be remembered for.

5. Kubo and the Two Strings

Despite being just as narratively and technically impressive as any of Disney or Pixar’s offerings, LAIKA Studio’s films have never gotten the box office recognition they deserve. For the sake of the studio’s future, I hope that changes soon, because LAIKA are doing great work keeping the art of stop-motion animation alive, and telling unique, emotionally-intelligent stories that play well for all ages in the bargain. Kubo might just be their finest work yet; adventurous, touching, visually rich, tragically overlooked, and a clear winner for this year’s “Too Beautiful To Live” award.

6. Captain America: Civil War

It’s sometimes difficult to remember a time when Marvel Studio’s continuity-heavy shared universe was a unique and risky strategy, and yet the deeper and more expansive that continuity gets, the more audiences prove they’re willing to turn up in droves. Featuring a huge cast of characters new and old, and functioning as a direct sequel to at least two prior films (and an indirect sequel to several more), it was easy to peg Civil War as the point where the whole enterprise might begin to collapse under its own weight. And yet, the film succeeds with a dense but well-balanced script that smartly mixes up the series’ established formula by going smaller, trading in grandiose, world-threatening villains and city-destroying showdowns for a more intimate, character-driven story where the conflicts are built on ideological differences and personal betrayals, and the only thing at stake are the relationships between the characters audiences have come to be so familiar with over the years. Although the downsides to Marvel’s episodic storytelling approach are on full display here (the feeling that we’re being served up a chapter in an ongoing tale rather than a self-contained story with a definitive, satisfying ending has never been stronger), so too are the upsides; this story simply couldn’t have been told so successfully without years of previous character-building to cash in on. That it also organically weaves in introductions to two major, scene-stealing MCU newcomers in the form of Black Panther and Spider-Man is icing on the sweet superhero cake.

HONORABLE MENTIONS:

Ghostbusters

Set aside the ridiculous, wholly sexist “controversy” that dogged this film throughout its production, and what you’re left with is a fun, inoffensive comedy with endearing characters and a lighthearted tone that never stoops to the sort of meanspiritedness that characterized its detractors. It didn’t exactly light up the box office, but it justified its own existence as more than a nostalgia cash-grab by putting a clever spin on an established premise, changing the playing field without too drastically altering the game. It’s a great example of how to do a franchise reboot with originality.

The Jungle Book

A visual effects marvel that makes an old, time-honored story feel new again by blending to great effect the cartoony, musical Disney approach with the darker, more realistic spirit of the source material. Plus, Idris Elba as an evil, talking tiger. Who hasn’t wanted to see that?

#yes I know it's a bit late to be doing Best Of lists in February I've just been putting this off for way too long #stranger things #arrival #captain america civil war #black mirror #etc #long post #my reviews

5 notes · View notes

luludublr · 7 years

Text

Frenklina pirmais ceļojums/ prom ar tikko viengadnieku.

Pirms gandrīz četriem mēnešiem, divas dienas pēc Frenklina viena gada jubilejas, devāmies pirmajā ceļojumā visi kopā. Pa šo laiku beidzot esmu pabeigusi jau sen iesākto atstāstu. Nu slinka, slinka rakstītāja. :) Bet nu - kas ilgi nāk, tas labi nāk (cerams, ha!).

5.03. Viss iesākās diezgan labi. Par spīti tam, ka iepriekšējā dienā svinējām Frenklina dzimšanas dienu un viņam bija daudz emociju, kopumā pa nakti gulēja labi. Līdz manai aizmigšanai bija raudot pamodies tikai četras reizes, pēc tam nakts vidū nomodā tikai kādas 40min un no rīta piecēlās jau 6:20. Oma kundziņam no rīta bija ļoti laba. Priecīgs šiverēja pa māju. Uz lidostu mūs veda mans brālis, laicīgi aizbraucām, nodevām koferi. Un šeku reku, izrādas, ka nevaram apliecināt, ka izvedam no valsts savu bēru. Abiem mums līdzi ID, kur, protams, nav iespēja atzīmēt bērnus. Arī dzimšanas apliecība nav. Nācās vien zvanīt Robim, lai meklē mājās un ved. Stulbi gan... bet neviens nebrīdināja un acīmredzot es neesmu diez ko attapīga, ka pašai neienāca prātā. Kad ceļo ar bērnu visi ir ļoti atsaucīgi. Pat Rīgā. Viena sieviete palīdzēja stumt Frenklina ratus, kamēr es nesu bērnu un Miks ar koferiem (mēs ar Ryanair, tā kā, protams, visas tās simts rokas bagāžas). Pie iekāpšanas, kamēr Miks tika galā ar ratiem, man divas citas sievietes palīdzēja uznest abus koferus līdz pat sēdvietām.

Lidojums. Frenklins mazliet nemierīgs, jo pulkstens jau tuvojas 12, tāpēc bija ļoti miegains. Biju nopirkusi bio-šmio sūkājamās ledenes, ar domu dot Frenklinam sūkāt un laizīt, lai sanāk rīt siekalas un nesāp ausis. Mazliet viņam tas arī izdevās. Tā kā bija nemierīgs un pēkšņa sniega dēļ, izlidošana ļoti aizkavējās, tas viss notika labu laiku pirms pacelšanās. Nekāda dižā bēda, jo neilgi pēc tam aizmiga man rokās vēl krietnu brīdi pirms pacelšanās. Man vispār ļoti nepatīk pacelšanās un nolaišanās, lidmašīna kratās un svārstās, un man ir tiešām bail. Frenklins gan uz to vispār nereaģēja un man rociņās mierīgi nogulēja 1h15. Tā kā līdz Londonai jālido vien mazliet vairāk kā 2 stundas, tad daudz arī vairs nebija palicis. Frenklins pamodas, uzēda biezpienu un cepumiņus, paspējām visi aizstaigāt līdz labierīcībām un sākās nolaišanās. Par to biju bažīgāka kā par pacelšanos. Man personīgi ausis aizkrīt jau labu laiku pirms "oficiālās" nolaišanās sākuma un pakāpeniski sāpes ausīs pieņemas spēkā diezgan pamatīgi. Taču Frenklinam bija gluži vienalga, nelikās, ka jūt kādu diskomfortu.

Londonas lidosta. Pie izkāpšanas saņēmām bērna ratus, iepakojām Frenklinu un skrējām saņemt nodoto koferi. Baigā skriešana gan nesanāca, jo, visas tās UK epopejas dēļ, bija milzīgas rindas pasu kontrolē. Tajā brīdī Frenklinam mazliet sākās besis. Nesaprotu kāpēc mazuļiem līdz 2 gadu vecumam nav iespēja iziet caur kaut kādu ātro eju. Šeit mazliet sākās stress arī man, jo bijām ielidojuši krietni vēlāk, kas nozīmēja, ka mums bija pavisam maz laika līdz nākamajam reisam. Plus mums vēl bija jāsaņem un atkal jānodod koferis.Kad beidzot tikām pāri pasu pārbaudei, mūsu koferis jau rotēja pa lentu. Ātri paķērām to un reāli skrējām no arrivals uz departures. Tālak bija jānodod koferis. Londonas Stansted lidostā tagad pavisam jauna sistēma - Self bag drop. Sievietei parāda savus bording passes un pats liec uz tāda aparāta ar svariem savu koferi, skenē vēlreiz passu, tad izdrukājas kofera svītru koda līmlenta, ko pats arī aplīmē. To pašu bija jāizdara arī ar bērna ratiņiem.Tālāk bija jādodas uz gate. Tur, ieraugot, ka esam ar bērna ratiņiem, mūs nosūta uz fast lane. Sajūtāmies baigi special. Ha! Tālāk gan tas neko sevišķi nepaātrināja, jo londonieši preperēja mūsu baby bag (Ryanair mazulim līdz 2 gadu vecumam, kurš ceļo kādam no vecākiem klēpī, papildus var būt līdzi līdz 5kg baby bag, kur var atrasties arī bērnam paredzēti šķidrumi) diezgan ilgi un pamatīgi. Man bija līdzi divi Rūdolfa biezenīši un vēl viens Pirkumiņā iegādāts bio biezenītis tūbiņā. Ar pēdējo viss bija ok, Rūdolfa biezenīši gan tika aiznesti prom padziļinātai pārbaudei. Ha! Atšķirībā no Rīgas lidostas, šeit mums tomer lika izmest baby bag esošo Vitel sporta ūdens pudeli. Londonā atļauts dzeramais tikai, ja iepildīts bērnam paredzētās pudelītēs. Manuprāt, ļoti dīvains nosacījums, jo domāju, ka ir pietiekamo daudz bernu līdz 2 gadiem, kas dzer pa taisno no pudeles ar sporta uzgali, nemaz neizmantojot pudelītes vai sippy cup. Kā arī tās taču ir diezgan mazas, cik pudelītēm tad man būtu jābūt... mēs knapi izvilkām ar esošo ūdens daudzumu līdz lidmašīnai. Kopumā tāpat tas viss bija ļoti ilgi. Skrējiens turpinājās, Stansted ir diezgan liela lidosta un mums līdz geitam bija jāiet kādas 20-30 minūtes. Cik labi, ka bija rati un Frenci varēja vienkārši vizināt. Divas stundas starp lidojumiem manā uztverē tomēr ir ļoti knapi, it sevišķi, ja ceļo caur Londonu, ir jānodod bagāža, plus vēl ar bērnu.

Lidojums 2. Uz Tenerifi. Te Frenklins jau atkal bija ļoti noguris. Paņēmu barot, tiklīdz sākām ripināties, un bērniņš jau atkal aizmiga, nemaz nemanot pacelšanos. Tikmēr mēs ar Miku padzērām kafiju un apēdām līdzpaņemto Frenklina dzimšanas dienas kūku. Tomēr šis lidojums jau bija mazliet grūtāks, jo jālido bija ilgāk. Izgulējās man klēpī atkal vairāk kā stundu, tad modās, kaut ko paēda, nomainijām pamperu. Un tad jau gan gribējās action. Abi ar tēti staigāja pa lidmašīnu turpu šurpu, padraudzējās ar citiem bēbjiem un pasažieriem, paspēlējās ar mantām. Mazliet jau uznāca arī apnikums, ja bija jāsēž. Īpaši pirms nolaišanās, bet uz pašu nolaišanos, kad jau tuvāk zemei un kaut ko varēja saskatīt pa logu, Frenklins burtiski sastinga un mierīgi skatījās. Kopumā viss bija diezgan veiksmīgi. Domāju, ka daļēji panākumu atslēga bija arī tas, ka Frenklins nekad vēl nebija lidojis un viss apkārt esošais bija kaut kas jauns, līdz ar to arī interesants vērošanai.

Ceļojums. Pirmais rīts Frenklinam bija wou! Brokastojām ārā uz terases. Silti, saule, apkārt palmas, viss zaļš. Bērniņš tā brīnijās par apkārt redzamo un nebeidza vien stāstīt un runāties. Pirmās dienas Frenklinam viss tiešām bija brīnumu brīnumi. Baseins diez ko nepatika. Bija bail, lai gan ar Miku bijām blakus un nesām. Pie maliņas gan ļoti patika pļackāties. Nepatika, ja saule spīd acīs, tomēr bēbīšu saulenes arī neatzina. Bieži nepatika cepure. Es gan nezinu kā ar šo ir, daudzi malzliet lielāki bērni bieži bija redzami bez cepurītēm, bet man kaut kā bija bail, ka nesakarst par daudz, saule tomēr bija ļoti karsta. Es arī ļoti cītīgi smērēju viņam SPF50 krēmu, lai neapdeg. Nevar vēl īsti saprast, bet šķita, ka viņam ir gaišais ādas tips.

Ceļojuma galvenā problēma bija ar ēšanu. Pirmās divas dienas vēl ēda silto ēdienu, ko biju uzvārījusi (rīsus ar dārzeņiem, pastu ar maltās gaļas mērci). Pēc tam pārējas 7 dienas vairs ne par ko. Ēda tikai baby jogurtu, reizēm biezpienu ar bezpiedevu jogurtu pa dienu, apelsīnus, banānus, gurķi un līdzpaņemto putru no rīta un vakarā. Tā kā parastais ēdiens tika uzņemts tik maz, baroju ar krūti krietni vairāk kā pirms tam mājās. Es tiešām nezinu ar ko tas saistīts, iespējams ar karstumu (kādas 4 dienas Tenerifi bija piemeklējusi kalima un bija 30-35* liels karstums), iespējams ar vietas maiņu, varbūt ar laika maiņu (Tenerifē +2h Latvijas laikam). Kādā trešajā ceļuma dienā Frencim piemetās arī iesnas un klepus, pēc tam arī liela temperatūra naktīs. Temperatūra bija kādas 2-3 dienas, pēc tam vēl cīnijāmies ar iesnām un klepu. Par laimi līdz mājuplidošanai izdevās tikt no tā visa vaļā. Uz ādas arī bija parādijusies tāda kā alerģija, mazi izsitumi. Izdevās nopirkt labas dabīgās zālītes ar kaut kādu upeņu ekstraktu un pārgāja. Es domāju, ka tas varētu būt no hlorētā ūdnens, jo ne tikai baseins, bet arī krāna ūdens ir diezgan hlorains.

Runājot par zālēm - aptiekas ļoti labā līmenī, farmaceiti ļoti zinoši. Tādā ziņā vismaz bija mierīga sirds. Protams, ka man bija līdzi dažādas zālītes, bet vajadzēja vēl atsevišķas lietas iegādāties. Tā kā, dodoties uz Tenerifi, mierīgu sirdi var līdzi ņemt tikai pašu minimumu.

Sīkāk par pašu ceļojumu daudz nestāstīšu. Ceļojums kā jau ceļojums uz siltajām zemēm - baseins, jūra, izbraucieni utt. Frenklinam ļoti patika smiltis un akmentiņi, tos labprāt iztaustija visos veidos. Atklātie ūdeņi (līdzīgi kā baseins) arī negāja pie sirds, man šķiet, ka viņam nepatīk tas plašums un neizjūt ūdens robežas kā tas ir, piemēram, vannā, kur gan varētu pavadīt kaut visu dienu. Vēl ļoti patika braukāt ratos un skatīties, kas apkārt pa interesantiem jauniem skatiem. Ratos arī labi aizmiga un čučēja divas diendusiņas. [Šim rakstam pievienoju arī diezgan daudz bildes, lai varat apskatīt paši. :) ]

Citi saka, ka ar mazu bērnu vajag doties ceļojumā uz desmit dienām vismaz, vai pat visām divām nedēļām, jo paiet laiks, kamēr pierod un tad lai nav tā, ka uzreiz jādodas mājās. Mūsu gadījumā tā nebija, likās, ka Frenklinam ir reāli apnicis, nekas nepatīk un grib atpakaļ mājās.

Atpakaļceļš. Lidojums uz Briseli mums bija jau 8:15, kas nozīmēja, ka celāmies 5:00 un 6:00 braucām. Frenklinu gan pa miegam saģērbu un cēlu tikai pirms pašas izbraukšanas. Protams, ka viņš riktīgi pamodās. Bija ļoti neizgulējies, raudāja vai kašķējās visu ceļu līdz lidostai. Ratos, braucot pa lidostu, gan patika. Šeit arī nebija diez ko liela drošības pārbaude uz rokas bagāžu, šķidrumiem utt, tikām cauri ātri un viegli.

Tā kā rīts bija sācies ļoti agri, aizmieg atkal pirms pacelšanās pie krūts. Noguļ 45min. Pamostas diezgan neapmierināts, est neko īsti negrib. Kašķīgs un raudīgs. Līdz pēc aptuveni divām stundām atkal iemieg. Pirmais lidojums uz Briseli bija mazliet vairāk kā cetras stundas, tā kā laika atkal bija daudz.

Briseles lidostā mums bija 3 stundas, kas, manuprāt, ir optimāls laiks lai visu paspētu saņemt, nodot un arī mazliet apsēstos iedzert kafiju. Frenklins skraidīja pa lidostu, patika kāpt tajās (kustīgajās) mašīnītēs un sēdēt. Diena tomēr jau gara un Frenklins aizmieg tētim rokās vēl pirms došanās uz geitu. Otrais lidojums bija diezgan mierīgs, kaut ko paēda, paspēlējās ar lidmašīnas lodziņu, to verot ciet un vaļā.

KOPSAVILKUMS. Manuprāt, dodoties ceļojumā ar bērnu (sevišķi pirmo reizi), ir svarīgi jau pirms tam apzināties - tā nebūs tāda atpūta kā bija pierasts pirms tam. Tā nebūs netraucēta gulēšana bīčā, laiskas peldes un kokteiļu sūkšana no rīta līdz vakaram. Tā būs tāda pati aktīva ikdiena ar bērnu kā mājās, tikai lokācija būs cita. Protams, ir daudzi izšķiroši faktori - bērna vecums, temperaments utt. Ar mūsu super aktīvo staigājošo viengadnieku nebija viegli, viņam nemitīgi jādzenas pakaļ, jāuzmana vai jāizklaidē. Turklāt tas tomēr ir bērns, viņš nesaprot kāpēc pēkšņi ir tik karsti, kāpēc saule spīd acīs un viss ir citādāk (mēs tomēr atbraucām no ziemas uz vasaru). Mūsu Frenklins arī nav tas mierīgākais bērns, viņam ātri mainās vai zūd interese par kādu nodarbi, viņam nepatīk sēdēt un neko nedarīt, visu laiku ir jāskien, jāņem, jāpēta, jāmācās. Man godīgi sakot šķiet, ka mēs nebijām tam gatavi līdz galam. Labi, ka mēs nebijām tikai trijatā, bija arī Mika ģimene, tātad vēl trīs cilvēki, kas labprāt iesaistijās Frenklina pieskatīšanā.

Katrā ziņā tā bija laba pieredze un tagad Frenklins ir arī krietni paaudzies, šķiet, ka kļuvis saprātīgāks, un mēs esam gatavi nākamajam ceļojumam! Šoreiz dosimies uz Vāciju, redzēs kā mums iet un apsolu pati sev uzrakstīt par mūsu piedzīvojumiem ātrāk kā šajā reizē.

Laura

0 notes