#kara lija | Explore Tumblr Posts and Blogs

anangelstoodbeside · 2 years

Text

8. nodaļa. Dzīve sākas no jauna

Kopā ar demobilizētajām krievietēm bez aizķeršanās izkāpu no vilciena. Sāku lēnām meklēt Krišjāņa Barona ielu, kurā dzīvoja manas pamātes māte sētniece Matilde Rubene. Viņa jau bija piedzīvojusi divus pasaules karus. Pirmajā zaudējusi vīru, manas mātes brāli Reinholdu Rubeni. Savu vienīgo meitu Lidiju, manu pamāti un māsīcu reizē, atdevusi audzināt vīra māsai Annai Kapiņai jeb Purkalntantei uz laukiem. Viņas vīrs Jānis Kapiņš reiz teica, ka visas sievietes varot iedalīt divās kategorijās, abas uz burtu “m”. Sievietes – mātes un sievietes – m... Lidijas māte pieder pie otrajām, viņš mēdza atgādināt. Kapiņi bija izaudzinājuši Lidiju, vēlāk mani un mazo brāli Zigfrīdu, un jau pēc Otrā pasaules kara vadīja skolā savas audžumeitas Lidijas bērnus Silviju, Dainu un Juri. Viss mūžs viņiem pagāja, audzinot un gādājot par radu bērniem, kas palikuši bāreņos.

Vajadzīgo ielu atradu ātri, turpat pie stacijas jau tā bija, tūlīt aiz Marijas ielas. Lēnām gāju uz priekšu, vērodama māju numurus. Bija tālu jāiet, 111. numurs bija ielas galā, pretī klosterim. Satiku kādu sievieti no mana pagasta. Viņa mani pazina un kā taustīdamās sāka stāstīt. Jums jau tur mājās esot briesmu lietas notikušas, tēvs pagalam. Vienai meitiņai kājiņas neesot, tā kaut kā ar beņķīti pārvietojas. Man sagriezās galva. Nebiju jau arī ēdusi otro dienu. Gāju tik tālāk un mēģināju aptvert, ko viņa tur stāstīja. Tātad tēva man arī vairs nav. Bet kas ar pārējiem? Gāju arvien lēnāk. Man bija bailes uzzināt vēl ko briesmīgāku.

Vajadzīgais mājas numurs bija klāt. Maza vienstāva koka mājiņa. Matildes tante stāvēja pagalmā.

“Ak,kungs!” viņa izsaucās, ieraudzījusi mani. Es nevarēju izteikt ne vārda, asaras lija aumaļām. No viņas sejas izteiksmes sapratu, ka sieviete man uz ielas stāstījusi taisnību.

“Tu jau laikam zini par tēvu,” viņa raudāja man līdzi.

Ieaicinājusi mani istabā, viņa stāstīja, kā viss noticis. Tēvs iejūdzis zirgu, salicis ratos mazos bērnus Silviju, Dainu, Juri un braukuši pie Kapiņiem noņemt kartupeļus. Uzbraukuši uz mīnas. Sešgadīgajai Silvijai sašķaidīta kāja, ko viņa bija pārlikusi pār ratu malu. Divgadīgais Jurītis izsviests no ratiem. Kritienā tas lauzis gūžas kaulu. Tēvs meties pār grāvi skriet pie kaimiņa pēc palīdzības, bet uzskrējis uz otras mīnas, kura norāva viņam kājas pēdu. Tuvākā slimnīca bijusi tikai Ropažos, kilometrus trīsdesmit no notikuma vietas. Ceļā tēvs nomiris, jo zaudējis daudz asiņu. Silvijai amputēja kājiņu vispirms zem ceļa, bet pēc dažām dienā grieza vēlreiz virs ceļa. Zēns bija ieģērbts “ģipša biksēs:, jo lūzums bija tuvu sēdvietai.

Kā jau visās krievu lazaretēs, tur valdījusi liela netīrība. Tās dēļ māsai kāja bija jāamputē divas reizes. Divgadīgajam puisītim aiz ģipša bija parādījušies tārpi. Kapiņtante dienu un nakti sēdējusi pie vaimanājošiem bērniem. Lidijai bijis jāaprok vīrs un jāslauc govis. Viņa bija mājās ar mazo māsiņu Dainu, kurai gan nekas cits nekaitēja, tikai vairākus gadus viņa ne par ko nesēdēja ratos vai zirga mugurā.

Manu brāli Zigfrīdu, kuram bija piecpadsmit gadi, jaunā valdība bija norīkojusi uz arodskolu. Katram pagastam bija jādod zināms skaits jauniešu uz arodskolām, jo valstij trūka speciālistu visās jomās.

“Viņš ir Rīgā,” Matildes tante teica. “Skola ir Kurbada ielā, tu rīt varēsi viņu satikt. Šodien jau vairs uz mājām neaizbrauksi. Varbūt rīt kāds aizvedīs. Tagad jau laucinieki regulāri brauc uz Rīgu pārdot tirgū produktus un iegādāties visu, kas nepieciešams.”

Pie viņas bija tāda kā iebraucamā vieta, kur varēja nolikt zirgu un ratus, nopirktās mantas, lai tirgū nenozog, kamēr visa prece pārdota. Tās puses zemnieki tirgojās Vidzemes jeb Matīsa tirgū. Par to, ka esmu dzīva, viņi visi jau zināja. No lazaretes es biju atsūtījusi vēstuli. Vaļēju trīsstūrī salocītu burtnīcas lapu, uz kuras uzrakstīju, ka strādāju lazaretē, Kibartai pilsētā pēc smagas slimības. Līdzko varēšu dabūt atļauju, braukšu mājās. Pamāte esot ļoti uztraukusies, uzzinādama, ka braucu mājās. Kas nu būs, ka šitāds cilvēks, kas, kā toreiz teica, aizbēdzis vāciešiem līdzi, te atgriezīsies. Ka tik mums nebūs kādas nepatikšanas. Kapiņonkulis mierinājis, ka nekas nebūs, palīdzēs mājas darbus apdarīt. Armijā taču viņa nav bijusi. Māsīca viņu paņēma līdz, tagad atgriežas. Vēl jau nemaz nav pilngadīga.

Bet suns bija aprakts pavisam citā vietā.

Ka esmu dzīva un taisos atgriezties mājās, zināja arī visi kaimiņi, jo vēstule jau nebija aizlīmēta. Arī pastnieki mācēja lasīt. Pagastā sākās visādas runas. Daudzas jaunas meitenes jau bija atgriezušās no Kurzemes. Kaimiņa Šmita meita atgriezās ar govi pie saites. Tā gan ir dūšīga, zina, kam ir vērtība. Bērziņa meita atgriezās ar vēl nedzimušu bērnu devītajā mēnesī. Pārupes kaimiņa Birjāņa meita atgriezās no Vācijas pretgaisa aizsardzības vienības formas tērpā. Tādā pašā formā atgriezās arī tēva palīgstrādnieces čigānu Jūles ārlaulības dēls Pēteris Fridrihsons. Viņa tēvs vācietis Frīdmanis 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Runāja, ka Pēteris braucis uz Vāciju viņu meklēt. Kāpēc jaunā vara viņus nevajāja, man vēl šodien nav skaidrs. Birjānis bija apsviedīgs saimnieks un varēja iedot vajadzīgajam cilvēkam pietiekoši lielu kukuli, bet Pēterim tādas iespējas nebija. Varbūt viņa biogrāfija derēja par attaisnojumu.

Mans brālēns Ēvalds, tantes Alvīnes dēls, dezertēja no vācu armijas, novilka dzelteno formu un slēpās kopā ar mums Kartužu mežu bunkuros. Arī viņš dienēja kaut kādā apsardzes daļā Rīgā. Būdams ārkārtīgi muzikāls, spēlēja akordeonu. Rīgā dienēdams, bija patstāvīgi iemācījies spēlēt klavieres. Taču kāds bija nosūdzējis, čeka viņu saņēma ciet un ilgi tirdīja. Beigās atlaida mājās.

Viņa brālis Imants bija notiesāts uz diviem gadiem cietumā un atradās Vācijā koncentrācijas nometnē. Viņš strādāja Rīgas “Bekona eksportā”, un viņu noķēra par gaļas zādzību lielos apmēros. Sarkanā Armija atbrīvoja kā varoni, kas cīnījies pret fašismu. Viņu tūlīt arī iesauca armijā un pēc kara demobilizēja. Sastapu viņu sarkanarmieša formā vilcienā, kad no Rīgas braucu uz mūsu Mores pagastu. Braucām mājās. Tik dažādi bija šīs vienas ģimenes triju bērnu likteņi. Alvīnes dēli Ēvalds un Imants nu jau miruši, Melānija laimīgi dzīvo Anglijā. Apbedījusi divus vīrus, mantojusi māju no pēdējā vīra, mierīgi vada vecumdienas skaistajā Vaita salā. Dēls augstā amatā, labi pelna, meita skolotāja, bet mazmeita, melna un ļoti skaista, arī strādā labā darbā. Melna tāpēc, ka viņas tēvs ir no Naidžeri, kā, atbraukusi ciemos, smalkā angļu stilā stāstīja Melānija.

Imants savus iedzimtos niķus neatmeta, viss pagasts viņu pazina un novērsās. Mēs ar brāli Zigi bijām vienīgie, kas no viņa nenovērsās. Brālis draudzējās ar Imantu līdz mūža galam no brīža, kad Imants vēl pēc astoņu gadu pavadīšanas Vorkutā – un ne jau par politiku, bet par laupīšanu – atgriezās Rīgā un otrreiz apprecēja sievu Lūciju. Imanta prombūtnes laikā viņa bija izšķīrusies, apprecējusies otrreiz un dzemdējusi meitu otrajam vīram, bet nekavējoties viņu atstāja, kad atgriezās šķirtais vīrs. Pamestais vīrs savukārt no bēdām pakārās, bet Lūcija un Imants laimīgi dzīvoja tālāk, radīja vēl dēlu un meitu, daudz dzēra un viens pēc otra ātri nomira. Vispirms Lūcija, kas briesmīgi smēķēja un dabūja plaušu vēzi, tad Imants – laupītājs, mūža beigās līdz pusei paralizēts. Sievas bēru ceremoniju kapos noskatījās pa dēla mašīnas logu. Par katru no viņiem varētu uzrakstīt aizraujošu romānu vai uzņemt kriminālfilmu. Imanta dēls bija potenciāls aktieris, pat piedalījās filmā “Cāļus skaita rudenī”, bet galu galā kļuva par veiksmīgu biznesmeni, tā izraudamies no apkārtējās vides. Tagad dzīvo, kā saka, cepuri kuldams.

Bet kas tad bija pamātes satraukuma iemesls?

Pāris dienas atpūtos pie Matildes tantes. Viņa turpināja stāstīt šo un to par notikumiem pagastā, bet jutu, ka kaut ko noklusē. Otrā dienā gāju satikt brāli, kas pēc pagasta varas pārstāvju norīkojuma mācījās jūrniecības arodskolā Kurbada ielā. Tur jau viņš nāca pretī – izstīdzējis, vājš – un kautrīgi smaidīja.

“Nu, tad beidzot pārbrauci gan,” viņš neveikli sacīja.

Zigfrīdam vienam pašam bija nācies pārdzīvot visus šausmīgos notikumus. Sirotāju iebrukumu mājā, kad viens, draudot ar ieroci, solīja tēvu nošaut, saucot, ka viņš sadarbojies ar fašistiem. Bet divas sievietes, kas bija ar viņu kopā, tikmēr iztīrīja klēti. Tā šī banda trijatā apstaigāja un izlaupīja lauku sētas. Viņš viens pārdzīvoja, kad sakropļoja mazo Silviju, kad bija jāaprok tēvs un arī onkulis, mātes māsas Alvīnes vīrs. Viņu jaunsaimniecība – Jātnieki – bija vidū starp mūsu mājām, trīs kilometrus no Ozolkalniem un trīs no Purkalniem.

Todien Jātniekos bijuši tikai mūsu tante un onkulis, divi veci cilvēki. Abu meita Melānija palika Vācijā, par dēliem Ēvaldu un Imantu vecāki tobrīd neko nezināja. Sētā ienācis krievu zaldāts un ieraudzījis, ka vecajam zemniekam ir kabatas pulkstenis. To viņi parasti noskaidroja, prasot, vai nezina, cik ir pulkstenis. Krievs bija izdomājis viltīgu plānu. Stāstījis, ka mežā bunkurā atradis paslēptas mantas. Vai saimnieks negribot nākt līdzi apskatīt. Varbūt viņam arī kas noder. Pie bunkura krievs onkuli palaidis pa priekšu līst iekšā un no muguras tam ielaidis lodi pakausī. Kabatas pulksteņa dēļ!

Brālis man pastāstīja to, ko pamātes Lidijas māte noklusēja.

Pagastā bija liels vīriešu trūkums. Uz mīnām vien nositušies vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Arī kāds septiņpadsmitgadīgs jaunietis sapieris atmīnētājs. Citi aizbēguši – daži vācu, daži Sarkanā armijā. Vācieši pēdējos iesauca 1927. gadā dzimušos. Puišeļus padomju vara aizsūtīja uz arodskolām vai aicināja tā sauktajos iznīcinātājos. Manā klasē mācījās 1928. gadā dzimušais Egons Miķelsons. Nu viņš staigāja lepni tērpies tumši zilā formas tērpā ar ieroci pie jostas un kopā ar grupu apbraukāja visas ceļmalas, kur bija apglabāti leģionāri. Izrāva baltos bērza krustus un nolīdzināja kapu kopiņas. Lai ne zīmes nepaliktu! Daudz darba bija šiem “varoņiem” Mores pagastā, kur norisinājās sīvas cīņas un iebrucējiem pretī stājās latvieši, kas aizstāvēja savu tēvu zemi. Tā bija latviešu leģiona 19. divīzija, kuras atliekas noturējās Kurzemes katlā līdz pat kara beigām – deviņus mēnešus. Viņi bija tie, kuri deva iespēju tūkstošiem bēgļu izbēgt no drošas nāves, no ceļošanas lopu vagonos uz Sibīriju, no čekas pagrabiem vai vienkārši no nepilnvērtīgas dzīves aiz dzelzs priekškara. Arī mūsu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par iespēju attīstīt savas gara spējas un sasniegt augstu sabiedrisko stāvokli jāpateicas latviešu leģionāriem Kurzemes katlā. Arī Māra Zālīte būtu uzrakstījusi daudz vairāk ģeniālu darbu, ja viņai dzīvē būtu bijušas tās pašas iespējas izglītoties, kas bija pieejamas mūsu Prezidentei un daudziem citiem ievērojamiem latviešu emigrantiem.

Atbraukusi uz laukiem, sapratu, kāpēc klusēja Matildes tante, manas pamātes māte. Brālis bija stāstījis taisnību.

Pamāte pēc tēva nāves bija atguvusi brīvību. Bija iespēja atgūt zaudēto jaunību. Viņai bija mīlas dēka ar jaunās varas pārstāvi latgalieti Makarecki. Arī viņš bija iznīcinātāju grupā, kas pa naktīm apstaigāja lauku mājas noteiktā rajonā, meklēdams padomju varas ienaidniekus. Kā vēlāk redzēju, mūsu mājā viņš iegriezās katru nakti “dienesta darīšanās”, un pamāte jau bija mātes cerībās. Aizkavētā jaunības mīlestība izpaudās ar tādu spēku un apmātību, ka viņa nebijās ne savu audžuvecāku Kapiņu rājienus un kaunināšanu, ne kaimiņu zobošanos, ne savu trīs mazo bērnu neizpratnes pilnos, žēlos skatienus.

Nācās stāties šiem bērniem mātes vietā. Viņi no manis neatstājās ne soli. Vajadzēja viņus ģērbt, vest uz pirti, pagatavot kaut ko garšīgu no tā, kas mājās bija dabūjams. Stāstīju viņiem savus piedzīvojumus, izgudroju visādus brīnumus, lai novērstu viņu uzmanību no bēdīgās īstenības. Man bija žēl bērnu – Silvijas, Dainas un Jura, bet es arī nedrīkstēju nosodīt pamāti.

Kapiņtante mani bija mācījusi cienīt pieaugušus cilvēkus. Man nebija tiesību aizrādīt savai pamātei, kura nebija gājusi augstās skolās, kuru māte atdeva audzināt radiem un vēlāk, vēl pavisam jaunu meiteni, izprecināja atraitnim ar trim bērniem un lielu saimniecību. Lidija bija šo to mantojusi no savas mātes rakstura.

Makareckis bija metis acis uz mana tēva jauno sievu jau neilgi pirms kara. Atceros, kādos Jāņos (arī viņš bija Jānis), ar līgotāju baru ieklīdis mūsu mājās, savā latgaliešu izloksnē tirdīja manu vecāko brāli Arnoldu: “Kur ir tava pamāte, man viņa patīk!”

Mūsu mājās bieži kaut kas tika svinēts, spēlēja patafons, mēs ar brāli mainījām plates. Ap pamāti vienmēr luncinājās jauni vīrieši. Gan piena pārraugs Riekstiņš, gan veikala īpašnieks Kļaviņš. No Rīgas katru gadu Jāņos brauca tēva radi – brālēni un pusbrālis. Pamāte visus pievilka kā magnēts. Tā laikam ir, ja jaunībā neiztrakojas. Tēvs bija greizsirdīgs un sargāja pamāti no pielūdzējiem. No otras puses, viņam pašam patika būt sabiedrībā, ballēs, dziedāt, stāstīt anekdotes, par kurām pats pirmais smējās, tā kļūdams par sabiedrības dvēseli, prieka un jautrības uzturētāju. Viņi abi ar pamāti apmeklēja teātra izrādes vietējā tautas namā. Ja izrādē bija traģiski notikumi, viņam bira asaras, par ko pats kaunējās.

Tagad pamāte ļāvās tiem priekiem, kas viņai desmit gadus bija liegti. Makareckim bija sieva. Gan tikai civilsieva ar savu meitas uzvārdu. Pamātes skolas biedrene. Ar Makarecki viņai bērnu nebija, bet bija dēls, kā dēļ viņa dzīvoja kopā ar “to čangali”, kā mēs viņu aiz muguras saucām. Satikusi mani pienotavā, kur aizvedu rīta slaukumu, viņa tūlīt sāka sūdzēties, iepriekš gan apjautājusies par mani pašu.

“Tu saproti, bērns, kāda tā tava pamāte grēciniece. Dzīvot ar dzīvas sievas vīru. Tādu apgrēcību, Dievs viņu sodīs!”

Protams, vainīga bija tikai mana pamāte. Cik mīlestība gan ir akla! Teicu, ka viņš jau piestaigā pie vairākām atraitnēm, kas palikušas bez: vīriem. Ka viņš tās aptīra, pievācot mirušo vīru labākās drānas. Mana tēva uzvalku arī redzēju viņam mugurā. “Man mājās nekā tāda nav! Kur tad viņš liektās mantas?” viņa brīnījās.

To es arī nezināju. Vai tiesa, ka mana pamāte gaidot bērnu no viņas vīra? Viņa tomēr juta manī sabiedroto. Jā, bērnu viņa gaida, bet no kā, to nu ganes nevaru pateikt. Protams, ka tāda atbilde viņai patika labāk. Cilvēks dzīvo tāpēc, ka nezaudē cerību, bet Makarecka sievai cerību gan bija ļoti, ļoti maz. Arī viņas man bija žēl.

Atgriežoties savā pagastā, man vajadzēja iet pie varas- iestādes nokārtot lietas juridisko pusi. Paņēmu savu skolnieka apliecību un nelaim īgo dokumentu, uz kura kreisās puses es biju atzīmēta kā “kaimiņiene”, jo krievu ierēdnis Vācijā nebija varējis atšifrēt un uzrakstīt krieviski manu sarežģīto vārdu un uz vārdu.

Varas iestāde pagastā izrādījās partorgs Mežeckis. Zilā krievu kreklā, spožos nekrievu zābakos ar ieroci pie jostas. Runāja latviski, tikai ar stipru latgaliešu akcentu. Stāstīju visu, kā bija, gan lavierēdama starp to, ko stāstīt, un to, ko labāk noklusēt. Vaicāja par brāli, kas bija leģionā, vai es Kurzemē esmu bijusi ar viņu kopā. “Viņš bija 15. divīzijā,” es teicu, “un tā nebija Kurzemē, viņus aizsūtīja uz Vāciju, domāju, pret amerikāņiem.”

Uz jautājumu, kāpēc bēgu, atbildēju, ka man bija ļoti bail no krievu zaldātiem. Tādu atbildi gan Mežeckis nebija gaidījis. Nu, bet tagad taču redzat, ka no viņiem nav ko baidīties, viņš uzmanīgi pētīja dokumentu, bet uz mani neskatījās.Taču viņa ausis man nezin kāpēc atgādināja lokatorus. Es klusēju, jo mani tuvinieki man bija mācījuši, ja nevari teikt taisnību, labāk klusē, bet nemelo.

“Man tas papīrs jāsūta atpakaļ uz Stendi,” es ātri sāku runāt. “Tai divu bērnu māmiņai neviena cita dokumenta nav. Viņai viss ir nozagts.” Es iekodu mēlē. Partorgs neprasīja, kas nozaga. “Tas dokuments paliks pie manis. Tas ir jūsu personību apliecinošs.” “Bet tas nav mans, viņa būs ļoti dusmīga, domās, ka es paturēju.” “Viņa darīja pareizi, atdodama jums šo papīru, es visu nokārtošu, varat iet mājās. Jums gan vēl būs jāiet caur filtrāciju, ja gribēsiet iet skolā un atstāt pagastu.”

Nelaimīga gāju mājās. Stendeniece man uzticēja mūsu kopīgo papīru, lai es stacijā varētu noskaidrot, kā iet vilcieni, kādas iespējas tikt ārā no Kurzemes. Viņai prātā nenāca, ka es izmantošu pirmo preču vilcienu un, kā kādreiz Džeks Londons, nelegāli ceļošu man zināmā virzienā ar ceļa biedres dokumentu. Drīz arī saņēmu no viņas vēstuli, kas bija viens vienīgs sašutuma kliedziens – viņa nekad nav varējusī iedomāties, kāda es esmu neliete. Aizbēgt ar svešu apliecību, atstājot viņu bezizejas stāvoklī. Gāju ar šo vēstuli pie partorga Mežecka, bet viņa vietā bija cits cilvēks, kas neko nezināja.

Visu vasaru nostrādāju pie pamātes, domāju, ka daudz palīdzēju. Savācām sienu zirgam un govīm, lielo ražu novācām. Tad pateicu, ka gribu turpināt mācīties, gribu pabeigt vidusskolu un varbūt tikt augstskolā. Turpināt izglītību man bija nepārvarama tieksme, kaut arī apstākļi bija neiedomājami trūcīgi. Pamāte neko neteica. Tantes un onkuļi solīja palīdzēt ar produktiem. Es visu vasaru biju cītīgi strādājusi pie visiem, kam bija vajadzīgi palīgi. Rīgā man bija daudz radu.

Sarunāju, ka dzīvošu pie tēva brālēna Alfrēda Putniņa, kurš Rīgā dzīvoja jau ilgus gadus kopā ar tēvu, māti, sievu un diviem bērniem. Viņš bija dzelzceļnieks, uz dzelzceļa pildīja sarga dežuranta pienākumus, tādēļ nebija pakļauts karaklausībai. Izvairījās no iesaukšanas gan vācu, gan krievu armijā. Ja dežūra iekrita naktī, viņš lavījās mājās un visu nakti nosēdēja pie adāmmašīnas. Šī ģimene grūtajos pēckara gados piepelnījās ar trikotāžas veļas adīšanu. Materiāls tika piegādāts noZasulauka vai Juglas manufaktūras. To iznesa strādnieki, sabāztu biksēs vai vateņu piedurknēs. Sākās trakais zagšanas laiks, kāds bija iespējams tikai Padomju Savienībā, jo viss piederēja visiem. No algas vien toreiz neviens nevarēja iztikt.

Bija tāda anekdote. Latvijas laikā, ja kāds čigānu nokaitināja, viņš teica: “Kaut tu lepns paliktu!” Bet krievu laikā čigāna nolādējums skanēja: “Kaut tu visu mūžu no plikas algas dzīvotu!”

0 notes